Neviens nestrīdies, kā betona kroplim Pārdaugavā nebija nedz vēsturiskas, nedz mākslas vērtības. Uzbūvēts 80-os pēc principa: “ja ir Maskavā un ir Minskā, kāpēc nav līdzīga Rīgā” kā neformālajā Baltijas galvaspilsētā. Nekādas īpašas sakrālās vērtības tam nebija nedz tajā laikā, nedz pēc tam.
Tomēr šai vietai un piemineklim bija īpaša nozīme tiem cilvēkiem, kas ilgus gadus 9. maijā pie tā pulcējās, tiem, kam PSRS režīma uzvara pār nacionālsociālismu un fašismu kaut ko nozīmēja. Vairāki no viņiem nekādā veidā nebija saistīti ar Latvijas padomju okupāciju un represijām. Tieši šo cilvēku cieņas dēļ šis kroplīgais piemineklis joprojām pastāvēja.
Taču visi atcerējās, ka tā armija ieradās Latvijā ne tikai kā atbrīvotāju armija no fašisma, bet arī kā okupantu armija, kas līdzi atnesa NKVD, komunistisko partiju, ciešanas un nāvi simtiem tūkstošu latviešu.
Laiks rit un nes līdzi jaunus notikumus un jaunu vēsturi. Diemžēl – arī jaunus karus. Tiem, kas reiz cīnījās pret fašismu, pēcteči izlēma uzbrukt saviem brāļiem – arī tiem, kuru senči cīnījās pret fašismu – un paši kļuva par fašistiem. Un šoreiz viņiem vairs nebija nekādu attaisnojumu: aicinājumi iznīcināt Ukrainu, filtrācijas nometņu izveide okupētajās teritorijās, ukraiņu valodas aizliegšana – tas viss Latvijas sabiedrības atmiņā atsauca rūgtas atmiņas par asiņaino padomju okupāciju, par vēlmi aizliegt latviešu valodu, par iedzīvotāju deportācijām, par valsts neatkarības atņemšanu.
Galu galā atmiņas par ukraiņu un latviešu tautu asinīm un ciešanām izrādījās spēcīgākas par atmiņām par uzvaru pār fašismu. Un tagad kroplīgā padomju pieminekļa vietā ir izveidots parks – parks mūsu kopīgajai un mierpilnajai nākotnei, mūsu bērniem.
Slava Ukrainai, slava Latvijai, slava mūsu mierīgajai nākotnei!
(2023.05)